Skaipa intervijā ar Alekseju Popovu, kas vēl nesen bija biežs vidusskolas olimpiāžu dalībnieks, bet šobrīd ir vienīgais Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta (MIT) bakalaura programmas students no Latvijas, runājām par viņu pašu. Manot Alekseja vārdu ziņu virsrakstos, man allaž ir interesanti konstatēt: lai arī viņu primāri taujā par tehniskajiem sasniegumiem, sarunā jaušams kaut kas vairāk par vienkārši tehnisku izpratni. Daļa Alekseja interesantuma ir meklējama tajā, ka viņš ir kaut kas vairāk par tēlu – īsts cilvēks, kurš, skatīts kā veselums, ir vairāk nekā viņa daļu – pētījumu un sasniegumu – summa. Ar Alekseju sarunājas Kaspars Eglītis
Kā tu raksturo sevi kā cilvēku?
Man šķiet, ka tas man nekad nav īsti izdevies. Ja jūs apskatīsieties manu sociālo kontu profilus, tur visi tie bio ir drīzāk par saturu, nevis par cilvēku. Es īsti nezinu, kā lai sevi raksturo.
Tādā gadījumā varbūt es varu raksturot to, kā es redzu tevi, un tad tu vari to koriģēt. Kad es tevi ik pa brīdim redzēju vidusskolas telpās – tevi pašu vai arī tavu vārdu plakātā saistībā ar olimpiāžu panākumiem –, tu man allaž asociējies ar ārkārtīgi analītisku un vienlaikus kolorītu cilvēku. Lasot intervijas ar tevi, mani fascinē tas, ka tu, vienlaikus esot ārkārtīgi matemātisks un eksakts, tomēr nekad nenoliedz vērtību visam humanitārajam, kas daudziem eksaktajiem cilvēkiem bieži vien nav pašsaprotami.
Matemātika un zinātne man ir ārkārtīgi svarīga, bet es negribu sevi identificēt vienkārši kā matemātiķi. Es negribu, lai tas ir viss, kas veido manu identitāti. Matemātika un analītiskā domāšana ir ļoti forša un ārkārtīgi noderīga, bet tas nevar aizvietot cilvēku attiecības un estētiku. Es cenšos būt līdzsvarots cilvēks.
Kas tev eksaktajās zinātnēs patīk visvairāk?
Lai arī es sevi uzskatu par teorētiķi, mani fascinē tas, ko mēs varam panākt ar zinātni, matemātiku un datoriem. Mani fascinē pielietojumi un tas, cik tālu esam nonākuši ar tehnoloģisko progresu. Tas gan vairāk attiecas uz matemātiku, zināmā mērā uz programmēšanu, zinātniskā domāšana ir tāda valodu spēle. Tas ir mēģinājums ļoti aptuvenu intuitīvu izpratni par pasauli formalizēt un aprakstīt tā, lai būtu pilnīgi skaidrs, ko tu vispār ar to domā. Kamēr tas ir intuitīvā līmenī, tu pats līdz galam neesi katru atsevišķu gadījumu līdz galam apdomājis. Pēc tam par to visu var diskutēt ar citiem zinātniekiem un varbūt saņemt kaut kādus komentārus un galu galā mainīt savu viedokli un intuīciju, kas vispār ir ļoti grūti. Iespējams, zinātne ir efektīvākais veids, kā to panākt.
Cilvēki bieži neapjauš, ka eksaktās zinātnes nav nemaz tik ļoti vienkāršas, monolītiskas savās atbildēs – smukas un bez cipariem aiz komata. Vai esi saskāries ar šo un varbūt vēl citiem maldīgiem spriedumiem par zinātnēm, par savu nodarbošanos vai varbūt par sevi pašu?
Pēdējā laikā tik ļoti glorificēta ir Silīcija ieleja un jebkāda uzņēmējdarbība, ka ļoti bieži cilvēki sagaida: ja kādu interesē datorzinātnes un viņš nodarbojas ar programmēšanu, tad viņa galvenais mērķis dzīvē ir dibināt jauno feisbuku vai gūgli. Kā cilvēks, kas šobrīd skaitās matemātikas fakultātes students un kam interesē teorija, varu teikt: tā gluži nav.
Runājot par Silīcija ieleju, cilvēki bieži pieņem "visu vai neko" nostāju – "esi tur vai neesi nekas". Kāds Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā ir valdošais uzskats par zinātnes un darba attiecībām?
Šeit ir četri tūkstoši bakalaura studentu, vēl zināms skaits doktorantūras studentu, kā arī daudz profesoru, tāpēc nevarētu teikt, ka tas, ko saku es, ir MIT oficiālais viedoklis. Protams, ir liela daļa cilvēku, kas tiešām vienkārši grib iegūt bakalaura grādu datorzinātnēs un sākt karjeru tehnoloģiju industrijā. Ļoti bieži tas nozīmē sākt strādāt kādā no lielajām korporācijām, piemēram, "Google" vai "Amazon", "Facebook", "Microsoft", vai varbūt mēģināt dibināt kaut ko savu. Tad sākas riska kapitāla fondi un tā tālāk. Tādu cilvēku pilnīgi noteikti ir ļoti daudz. Vispopulārākais virziens MIT ir tieši datorzinātnes, bet noteikti ir arī daudz cilvēku, kurus interesē akadēmiskā pētniecība. Ir cilvēki, kas vēlas turpināt studijas, palikt universitātē un kļūt par pētniekiem vai profesoriem. Ir cilvēki, kas neko līdz galam īsti nesaprot un vienkārši mēģina kaut ko iemācīties, un tas arī ir labi. Ja godīgi, es esmu tuvāk šiem cilvēkiem. Es neteiktu, ka man ļoti interesētu karjera industrijā, bet es arī neesmu drošs, ka akadēmiķa karjera ir labākais, ko es varētu darīt.
Ir sajūta, ka tā trešā kategorija varētu būt saistoša tiem, kuru mērķis, saistība ar universitāti un mācīšanos ir vairāk uz sabiedrību vērsts. Šķita, ka tavs mērķis ir zināšanas, nevis labs ieraksts CV.
Attieksme pret pašu universitāti un studiju procesu dažādiem cilvēkiem ir ļoti atšķirīga. Ir tādi, kas grib pabeigt pēc iespējas ātrāk. MIT vispār nav teikts, ka universitātē jāpavada konkrēts gadus skaits. Parasti gan bakalaura grādu iegūst pēc četriem gadiem, bet visas prasības var izpildīt arī trīs gadu laikā. Ja nepieciešams, var palikt arī uz pieciem vai sešiem. Ir tādi, kas cenšas pabeigt pēc iespējas ātrāk, lai tiktu prom no universitātes, varētu strādāt, pelnīt un tā tālāk. Ir arī tādi, kas mēģina apzināti palikt ilgāk un satikt vairāk cilvēku, pavadīt vairāk laika, komunicējot ar profesoriem un mentoriem, izprast sevi un industriju.
Runājot par laika pavadīšanu – kā tu prokrastinē?
Agrāk liels prokrastinācijas paveids man bija feisbuka lasīšana, bet es sapratu, ka tam nav absolūti nekādas jēgas un ka nekādu baudu es no tā negūstu. Es datorā uzliku sev tādu paplašinājumu, kas feisbuka laika joslu bloķē un aizvieto ar motivējošiem pazīstamu cilvēku citātiem. Par laimi, to citātu sarakstu varēja rediģēt, un es visu izmetu laukā, atstājot tikai vienu: "Ej strādāt!" Ja es tagad ieeju feisbukā, redzu tekstu, kas man saka, ka jāiet strādāt, es to pametu. Pats esmu pārsteigts, ka tas joprojām darbojas, neesmu to paplašinājumu joprojām izdzēsis. Tagad es lielākoties eju pastaigāties, jo diezgan daudz laika pavadu iekštelpās – savā istabā, birojos, bet ne ārā. Tāpēc eju pastaigāties pa Bostonu. Galu galā, pilsēta ir skaista un laiks šobrīd arī ir patīkams. Dažreiz es programmēju, lai prokrastinētu. Tas ir diezgan smieklīgi, jo es arī darbā programmēju. Bieži sanāk tā, ka es programmēju darbā, tad pārnāku mājās, man nav ko darīt un es turpinu programmēt, taču tad es strādāju jau pie saviem projektiem, ko es veidoju tīri intereses pēc. Pēdējā laikā man bija jāaizpilda dokumenti, lai tiktu galā ar nodokļu jautājumiem un vēl kaut ko. Ja negribas to darīt, var paprogrammēt.
Vai ir vēl kāds moto, kuru tu ievēro?
Krievu dizainers Dmitrijs Salivans (Дмитрий Салливан; Dmitry Sulliwan), kādā Krievijas dizaina augstskolā stāstot par savu radošo procesu, teica: "Galvenais jebkurā radošajā darbā ir ik pa brīdim apstāties un pajautāt sev – vai gadījumā tas, ko es tagad daru, nav pilnīgākais murgs?" Man šķiet, tas ir veids, kā vispār kaut ko var iemācīties: tu izdomā, ka būtu forši kaut ko pamēģināt, tad tu to mēģini, tad apstājies un padomā, vai gadījumā tas nav pilnīgākais murgs. Un varbūt ir. Tādā gadījumā tu zini, ka tas ir murgs, un tu to vairs nedarīsi. Bet, ja nav, – tad tu esi ieguvis kaut ko vērtīgu.
Tu skaties arī dizaineru lekcijas: cik plašs ir tavs interešu loks?
Es neskatos dizaineru lekcijas, tāpēc ka gribētu kļūt par dizaineru. Pat ja man ir kaut kāda gaumes izjūta, es to neprotu izmantot, lai kaut ko radītu. Es varu lietas novērtēt. Es varu paskatīties un pateikt, ka šis man šķiet gaumīgs, bet šis ne, taču radīt gaumīgas lietas es neprotu un arī necenšos iemācīties. Man trūkst spējas apvienot analītisku plānošanu ar gaumes izjūtu – es protu vai nu vienu, vai otru. Dizaineru lekcijas es skatos divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, radoši procesi mēdz būt diezgan līdzīgi. Gan konkrētais moto, gan arī tas, ko dizaineri ikdienā dara savā darbā, noder arī matemātikā un jebkur citur. Otrkārt, man vienmēr ir paticis zināt, kā strādā lietas, kas man ir apkārt, un dizains bieži ir kaut kas, ko mēs nepamanām. Mēs varam paskatīties uz jaunāko aifonu un teikt, ka tas ir stilīgs. Tas noteikti ir viens dizaina aspekts. Bet ir ļoti maz cilvēku, kas paskatīsies uz navigācijas zīmēm lidostā un pateiks, ka tās ir stilīgas. Ja paveicas, tad cilvēki tās pamana un pasaka, ka tās ir noderīgas. Tas jau ir ļoti forši, bet viņi nedomā par to, ka dizaineram vajadzēja vairākus mēnešus, lai izdomātu, kur tās zīmes novietot un kā tās izskatīsies. Mēģināt saprast, kā lietas man apkārt strādā, varētu būt vēl viens veids, kā es prokrastinēju. Dažreiz es paskatos uz pulksteni, redzu, ka ir divi naktī, bet es lasu Eiropas Savienības standartus vilcienu digitālajai komunikācijai.
Kādas ir tavas attiecības ar kultūru – daiļo un caurmērā neeksakto?
Nākas secināt, ka tās ir patērētājattiecības. Es neteiktu, ka es protu radīt kādu kultūrvērtību. Jācer, tās ir tādas attiecības, kurās es vismaz kultūru novērtēju. Ikdienā tas saprotamākais piemērs noteikti ir mūzika, jo to es klausos ļoti daudz. Man ir ārkārtīgs prieks par to, kas notiek Latvijā. Viena no galvenajām lietām, kuras man šeit pietrūkst, ir neatkarīgās Latvijas mūzikas izpildījums "dzīvajā". Tagad viss, kas man atliek ir gaidīt, kamēr manas mīļākās grupas publicēs jaunu albumu vietnē bandcamp.com.
Kas ir tas, ko tu meklē mūzikā vai kas mūzikā atrod tevi?
Es tieši nesen mēģināju kaut ko tādu formulēt, jo man kāds pajautāja, kāpēc man ir tik dīvaina mūzikas gaume. Es uzreiz nevarēju atbildēt, mēģināju padomāt. Šķiet, es no mūzikas gaidu pārsteigumu. Tas, ko meklēju, ir sarežģītums, eksperiments. Ir zināms mūziķu klāsts, kurus es novērtēju tāpēc, ka es zinu: tas, ko viņi darīja, bija kaut kas jauns. Piemēram, grupa "Dzeltenie pastnieki". Ja "Dzeltenos pastniekus" klausās 2017. gadā, tas noteikti neizklausās pēc kaut kā jauna, bet, apzinoties to, ka tā bija pirmā elektroniskā grupa Latvijā, apzinoties, ka tā ir spēlēšanās ar sintezatoriem, ko japāņu uzņēmums "Casio" radījis no kalkulatoriem, tas ir kā bērna prieks ar jaunu rotaļlietu: tā iegūst pilnīgi citu vērtību. Tā es mēģinu uztvert mūziku. Mēģinu uzzināt, ko šī mūzika nozīmē savā kontekstā, ko tā nozīmē saviem rādītājiem. Vai tā ir godīga eksperimentēšana, vai tas ir godīgs mēģinājums kaut ko pateikt pasaulei, vai arī mēs vienkārši ierakstām mūziku tāpēc, ka mums jāieraksta mūzika.
Kas vēl, tavuprāt, cilvēkiem šķiet pārāk pašsaprotams? Ja neskaita zīmes lidostās, kuras reizēm atzīst par noderīgām.
Mūsu datori un mūsu telefoni strādā. Cilvēki par to bieži neiedomājas, bet, mēģinot to visu saprast un paskatoties, kā tie īstenībā darbojas, ar to visu paspēlējoties, var uzzināt ļoti brīnumainas lietas. Sāksim ar to, ka neviens ikdienā neiedomājas par to, ka procesori – gan datoros, gan telefonos – ir taisīti no smiltīm. Mūsu datori ir smilšu čupa, kuriem mēs esam iemācījuši domāt. To ir grūti aptvert, bet neviens par to neiedomājas. Neviens ikdienā nenodarbina sevi ar domu, ka operētājsistēma "Windows" (pati jaunākā – "Windows 10") īstenībā ir atjaunināta "Windows" pirmā versija. Nepateikšu, kurā gadā tā radās, bet tas bija palīgrīks DOS operētājsistēmai, lai cilvēkiem būtu vieglāk atrast savus failus, kas glabājās disketēs.
Nedrīkst aizmirst: tas, kas mums šķiet tik pašsaprotams, patiesībā ir ļoti sarežģīts.
Cilvēki pilnīgi noteikti neapzinās, cik liela jauda ir vajadzīga "Google", lai viņi piekļūtu savam e-pastam, kas lielākajai daļai cilvēku ir "Gmail"; cik liela jauda ir vajadzīga "Google", lai meklētājs strādātu. No vienas puses tas, protams, ir loģiski, jo, kad es braucu ar vilcienu, es laikam arī neapzinos, cik mehāniskā ziņā sarežģīts ir vilciens un cik sarežģītu infrastruktūru tas prasa. No otras puses, ja cilvēkiem trūkst tehnoloģiskas izpratnes par to, kā strādā viņu datori, tad vēlāk atrodas tie, kas vēlas to kaut kādā veidā ekspluatēt. Agrāk tie bija cilvēki, kas taisīja vīrusus. Laikam sen jau pagājis laiks, kad vīrusi dzēsa datus no datora, tagad tie prasa naudu par to, lai datus nedzēstu. Tad atrodas visādas reklāmu un mārketinga kompānijas, kas grib par tevi visu kaut ko zināt: kādas mājaslapas tu apmeklē, ko tu internetā lasi, ko tu internetā skaties. Cilvēkam, kas nesaprot, kā tehnoloģiskā līmenī strādā datori, ir grūti saprast, kas tas ir, kā tas notiek un kā ar to cīnīties. Es pilnīgi noteikti domāju, ka tas ir slikti, bet tā nav to lietotāju vaina, tā drīzāk ir mūsu – programmētāju – vaina. Datori un internets ir kļuvuši par tik neatņemamu mūsu dzīves daļu, bet mēs vienkārši nebijām spējīgi cilvēkiem līdz galam izskaidrot, kā tas viss strādā un kā to lietot droši.
Kas ir tavi varoņi, un kuras viņu īpašības tevi visvairāk iedvesmo?
Šobrīd man tas ir Moksijs Mārlinspaiks (Moxie Marlinspike). Šis programmētājs pirms dažiem gadiem nodibināja uzņēmumu, kas vēlāk radīja šifrēto īsziņu programmu "Signal", kura, lietojot šifrēšanas algoritmus, ļauj cilvēkiem, pašiem to nemanot, apmainīties ar īsziņām tā, lai neviens cits – ne reklāmas uzņēmumi, ne "Signal" uzturētāji, ne mobilo sakaru operatori – nevarētu tās izlasīt. Vēlāk to pašu tehnoloģiju Moksijs integrēja lietotnē "WhatsApp" – pēc "WhatsApp" pasūtījuma. Kad šis process noslēdzās, miljardiem lietotāju pasaulē (un "WhatsApp" tiešām ir miljardiem lietotāju!) varēja apmainīties ar šifrētām īsziņām, pašiem par to nezinot. To es apbrīnoju, jo Moksijs ir ļoti talantīgs programmētājs un ļoti talantīgs kriptogrāfs. Viņš varētu sēdēt birojā un izdomāt ārkārtīgi foršas, interesantas lietas, rakstīt par tām zinātniskos rakstus, publicēt tos zinātniskajos žurnālos, braukāt pa konferencēm un stāstīt par to visu, bet tā vietā viņš vienkārši apsēdās un implementēja to. Tur parādījās dizaineri, kas viņam palīdzēja, padarīja to par kaut ko tādu, ko cilvēki tiešām var lietot. Gala rezultāts ir tāds, ka miljards cilvēku ir atbrīvoti no masu izspiegošanas, ko veic gan ASV valdība, gan daudzu citu valstu valdības. Tas viss ir par spīti tam, ka tas nav Moksija pirmais liela mēroga projekts. Viņš ir mēģinājis daudz ko darīt, lai palīdzētu cilvēkiem sevi aizsargāt pret masu izspiegošanu un līdzīgām problēmām. Tas ne vienmēr ir izdevies, jo bieži viņš sastapās ar to, ka citi cilvēki nav par to informēti vai neuzskata to par pietiekami lielu problēmu, taču viņš ir bijis ļoti neatlaidīgs un daudz strādājis tikai un vienīgi cilvēces labā. Mārlinspaika uzņēmums no tā visa neko daudz nepelna. "Signal" ir bezmaksas pakalpojums. Viņš noteikti kaut kādu naudu saņēma no "WhatsApp", bet tas bija vienreizējs maksājums. Šobrīd Moksija turpina pie tā visa strādāt, viņš turpina to attīstīt un atbalstīt. Viņa galvenais mērķis ir palīdzēt cilvēkiem pasargāt sevi, palīdzēt žurnālistiem, palīdzēt totalitāro režīmu disidentiem. Palīdzēt sevi pasargāt ne tikai no šiem režīmiem, bet arī parastajiem cilvēkiem pasargāt sevi no izspiegošanas un reklāmas uzņēmumiem, kas vēlas zināt vairāk, nekā mēs gribētu izpaust.
3