Māksla
19.04.2018

Jaunieši atrod fēniksu bez spārniem

Komentē
1

Lieldienu brīvdienās ģimenes lokā kopā ar pusaudžiem un jauniešiem apmeklējot izstādi "Nākotnes valsts", es vispirms sabijos un sajutos neērti par to, cik vecišķa un nogurusi gan izskatās mūsu laikmetīgā māksla. Padomāju, ka laikam jau, iekšēji pretojoties futūristiskajai tēmai, mākslinieki kā sazvērējušies ir sanesuši bēdīgus, savā bezcerībā iekapsulētus darbus – galvenokārt instalācijas. Pilnai laimei Andris Eglītis darbus izkārtojis tā, ka pirmajā – gaišajā – zālē ir aplūkojama māksla, kas konstatē vai preparē skumjas un melanholiju, bet otro zāli viņš ir pārvērtis par tumšu, šauru, Jeruzālemes vecpilsētai līdzīgu labirintu, virs kura lidinoties knapi pamanāmi balti baloni un vēl daži cerības stariņi. Savukārt Krišs Salmanis izstādes ielūgumā situāciju jau priekšlaikus asociējis ar tādu kā Bermudu trijstūrī apmaldījušos rēgainu kuģi bez mazākajām dzīvības pazīmēm.

Pāris nedēļu pēc izstādes apmeklējuma apdomīgi rakstot šo tekstu, varu droši apgalvot, ka izstādes ideja ir laba un aktuāla. Tajā vērojama netieša pēctecība 2016. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā sarīkotajai konferencei "Art Future/Future State" un Andra Teikmaņa personālizstādei, kurā mūsu uzmanība tika pievērsta no plašākas situācijas analīzes izrietējušai atziņai: "Pirms simts gadiem mākslas, zinātnes un politiskās utopijas šķita nesaraujami saistītas. (..) Tomēr 20. gadsimts izmainīja mūsu nākotnes utopisko skatu. Politiskās utopijas pārvērtās distopijās, un māksla un zinātne nonāca to kalpībā. 21. gadsimta sākums mums nesniedz lielāku drošības sajūtu. (..) No mūsu pašreizējās rīcības ir atkarīga nākamo paaudžu un planētas nākotne. Šajā nākotnes deficīta brīdī mākslas uzdevums nav radīt jaunas ilūzijas. Nākotnes izaicinājumi liek pārvērst mākslu kailā, semantiskā nākotnes pētniecības instrumentā." (No izstādes "Nākotnes dokuments" anotācijas.)

Ierindas skatītājs, tāpat kā izstādes kuratore Elita Ansone, acīmredzot nenoticēja "nākotnes deficīta" draudiem, tādēļ ar gaišām cerībām pievērsās "Nākotnes valsts" iecerei: izstādei, kurā piedalās vairāki vislieliskākie valsts mākslinieki, taču būtu jāpasaka kaut kas jauns, aizraujošs, noderīgs mūsu priekšstatiem par sevi, būtu jāpasaka, ko ar sevi iesākt, vai ne? Diemžēl neviens ne iedomājās, ne atcerējās, ka latviešu kultūrai ar līksmo, enerģisko, kaujiniecisko virzienu futūrismu nav pa ceļam šodien, tāpat kā nebija pirms 100 gadiem (piesauksim kaut vai tikai mūsu mīļo Kārli Skalbi, Jāni Poruku, Emīlu Dārziņu, Rūdolfu Pērli). Turklāt izstādē radās iespaids, ka vairums mākslinieku vārdu salikumā "nākotnes valsts" ir sadzirdējuši tikai vārdu "valsts", no kā uzreiz saduguši – nopūtušies, nošķaudījušies vai nospļāvušies un turpinājuši dzīt katrs savu vagu, t.i., darināt darbus, kādus būtu darinājuši jebkurai citai vajadzībai. Skatoties uz izstādes eksponātiem, likās, ka to autori nespēj vai negrib domāt par sociumu un fantazēt, tomēr gluži pretējo atklāj izstādes katalogā lasāmās atbildes uz kuratores jautājumu: "Ko tu darītu, ja tev būtu dots uzdevums veidot pasaules vai Latvijas nākotni?"

Es savukārt pajautāju savām jaunajām (12–19 gadus vecajām) pavadonēm, kādu iespaidu izstāde atstāja uz viņām, ko viņas no tās gaidīja un kuri darbi visvairāk uzrunāja. Turpinājumā lasiet viņu domas – fragmentus no garākas sarunas.

Elizabete: "Mēs jau iepriekš vienojāmies, ka interesants bija iekārtojums – vispirms gaišā, pēc tam tumšā zāle ar daudzām aliņām, ko varēja saprast kā tuvo un tālo, nezināmo nākotni. Un tas, ka instalācija ar mākoņiem atradās uz 2. stāva platformas, bija forši. Es biju gaidījusi, ka mākslinieki vairāk piedāvās savas idejas, pateiks, ko varētu darīt, ne tikai, ka viss ir slikti. Vienīgi darbā ar baloniņiem (Ivars Veinbergs, Rihards Vītols: "AkA – Mākoņkopība") bija domāts par nākotni. Tāpēc izstāde radīja vienveidības iespaidu, un ātri kļuva garlaicīgi. Gribētos, lai izstādes apmeklējums atklāj kaut ko jaunu, parāda jaunas iespējas. Filozofēt es varētu, vienkārši apsēžoties pie Māra Subača gleznas, uz kuras rakstīts: "Valsts, kas runāja par nākotni, ir sabrukusi. Ir radusies valsts, kas runā par pagātni." Neviens cits darbs nebūtu vajadzīgs. Bet vienkārši ļoti patīkama bija, piemēram telpa ar animāciju par Noasa šķirstu un jocīgajām klausulēm (Liene Mackus, Artūrs Arnis: "Gaidāma viļņošanās"). Interesanta likās datorspēle (Ernests Kļaviņš: "Izklaides algoritms"), bet īsti to nevarēju saprast."

Sofija: "Datorspēles ideja bija laba, bet radās iespaids, ka pie tās vajadzēja vairāk piestrādāt. Nevarēja īsti saprast, vai, klikšķinot uz attiecīgajām ikonām, tiešām nekas nesāks darboties, vai spēle bija jāuztver vienkārši kā sociāli kritisks komentārs par sabiedrību, kas visu laiku skatās jūtūbi.

Mani pārsteidza, ka izstādē izmantoti bija mediji, ko nevar saukt par nākotnīgiem. Laikam biju gaidījusi kaut ko futūrisku ar lidojošām mašīnām, kaut vai no putuplasta, piemēram. Biju iedomājusies, ka pati vide radīs iespaidu, ka esam ienākuši citā, nākotnes pasaulē. Tas būtu iespaidīgi mūsu paaudzei, kas nav dzīvojusi laikā, kad futūrisms bija modē, kad visi skatījās kino par kosmosu un lasīja zinātnisko fantāziju. Bez dziļās domas par karoga plēšanu, identitāti un valstiskumu Kriša Salmaņa darbā "Aust", kas patiesībā bija ļoti labs... Aprakstā viņš asprātīgi izsakās: "Mēs dzīvojam savu priekšgājēju nākotnes valstī."

Mēs esam pieņēmuši, ka dzīvojam milzīgā tehnikas progresā. Tātad nākotni mēs pamatā asociējam ar mākslīgo intelektu. Manuprāt, mēs esam paaudze, kas par daudz dzīvo nākotnē – visu laiku kaļ plānus un domā 20 gadus uz priekšu. Mana sajūta pēc izstādes bija, ka mākslinieki tajā vairāk runāja paši par sevi nekā par nākotni, tāpēc izstādi mierīgi varēja nosaukt "Mākslas nākotnes valsts", jo gan jau šo pašu autoru mākslu arī turpmākajos gadu desmitos visdrīzāk izstādēs redzēsim. Vairumu izstādes darbu tikai apraksts saistīja ar kopējo tēmu.

Mans favorīts bija Leonards Laganovskis, laikam tāpēc, ka mani interesē valoda. Ļoti patika glābšanas riņķis ar dainām, tur redzēju arī ironisku domu, ka varbūt jāatgriežas pie savām saknēm, kad gaiļi un dzeguzes skaitīja laiku. Tā varētu būt nākotnes vīzija arī valstiskā līmenī, vismaz ironiski apspēlējot nāciju. Laiviņa "Mana Lolita" savukārt bija apdrukāta ar tekstu, kur apmainīta krievu un angļu valodas rakstība."

Eiženija: "Man jau vienmēr mākslas izstādēs patīk, ka iesaista apmeklētājus. Tāpēc visinteresantākā likās nākotnes paredzēšana ar veclaicīgo aparātu (Ivars Drulle: "Laimes rats"). Biju iedomājusies, ka šajā izstādē būs roboti vien, bet nekā tāda nebija. Mākslinieki fantāzijām bija ļāvušies tikai darbā ar mākoņiem – baloniem. Vēl mani piesaistīja kustīgās bildes (Anta Pence: "Pa straumi"), kas atgādināja smilšu pulksteni."

Agate Paula: "Es arī kā labāko varu izcelt "Laimes ratu", kas bija gudri un interesanti uztaisīts mehānisms – ar roku griežami rati, un katram bija aizraujoši pa jokam izzīlēt nākotni. Vienkārši labs darbs likās "Dainu riņķis", bet par to jau Sofija izstāstīja… Ļoti patika arī video, kur māksliniece darīja reālas lietas – ar jogu nodarbojās u.tml. (Katrīna Neiburga: "Rītdienas režīms"), pie tam tas bija uzfilmēts uz vecas lentes, kas dīvaini krakšķēja un pietuvināja attēlu. Patika arī gleznas un Artūra Virtmaņa darbs, jo tas bija tāds metālisks un izmētāts kā izpostīta valsts. Lāgā gan nesapratu, ko mākslinieks ar to grib pateikt. Mani uzrunāja arī lode, kas sākumā izskatījās pēc gliemeža, bet izrādījās, ka stāsta par vientulību uz pasaules (Kirils Panteļejevs: "Beidzot mēs atkal esam satikušies!")."

Gandrīz vienlaikus ar mūsu sarunu savu viedokli par izstādi publiskoja blogeris Kalambūrs, kuru mēdzu ar interesi palasīt, lai uzzinātu pusaudžu domas. Jāatzīst, šajā gadījumā viedokļi ir samērā saskanīgi par jauniešu pamanītajiem un novērtētajiem darbiem. Saskan arī novērojums par veiksmīgajiem aprakstiem, kas uztverami kā atsevišķi eksponāti, nereti pilni ar svarīgām domām, kuras pats mākslas objekts nebūt neraisa. Kaut arī izstāde nav īsti par nākotni, tā izrādās interesanta un vērtīga, ja vien par to vairāk padomā.

Tēmas

Aiga Dzalbe

Aiga Dzalbe ir mākslas zinātniece, LMA docente. Cenšas turēt roku uz pulsa vietējās mākslas dzīves norisēm, tādēļ labprāt apmainās ar domām un raksta recenzijas

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!