Eiropas vēsturē 1517. gada 31. oktobris iegājis ar brīdi, kad Mārtiņš Luters nāca klajā ar 95 tēzēm, aizsākot paša negaidīto reformācijas procesu, un precīzi pēc 500 gadiem – 2017. gada 31. oktobrī – Svētā Pētera baznīcā arī izskanēja pēdējais iecerētā cikla koncerts par godu šim notikumam. Diriģenta un vokālās grupas "Ars Antiqua Rīga" vadītāja Pētera Vaickovska iniciētās programmas sākums ar pieteikumu "Luters un laikabiedri" atgādināja arī par paša teologa radošo apdāvinātību un muzikālo ieguldījumu, sekoja Ludvigam Zenflam veltīts koncerts, pēc tam – "Vakara mūzika" ar Dītriha Bukstehūdes daiļradi un, visbeidzot, arī koncerts "Luters un Bahs". Parasti gan muzikālu notikumu brīžos esmu visai skeptisks pret dažādām runām, taču, ja reiz priekšnesumam izvēlēts tieši reformācijas piecsimtgades datums, tad publiski apsveikumi no katoļiem un pareizticīgajiem būtu bijuši pašā laikā – bet nekā. Toties bija mūzika – visai cienījamā atskaņojuma līmenī, kas turklāt atkal lika pārvērtēt priekšstatus par baroka skaņumākslu un jaunizveidotā protestantisma ietekmi uz sakrālo partitūru vienkāršību vai, gluži otrādi, sarežģītību.
31. oktobra koncertā Pētera Vaickovska vadībā uzstājās Latvijas Radio kora solisti, skanēja arī Aināra Paukšēna viola da gamba un Jāņa Pelšes spēlētais ērģeļpozitīvs, un programmai bija izvēlēta ne tikai Johana Sebastiāna Baha, bet arī viņa vecāko radinieku mūzika. Eizenahas ērģelnieka un komponista Johana Kristofa Baha radošo devumu pārstāvēja četras motetes – "Nebīsties, jo es esmu ar tevi", "Esi uzticīgs līdz nāvei", "Ieklausies, mana sirds, un raugies tur" un "Es nepametīšu tevi, jo tu mani svētī" –, un tieši trešais no šiem opusiem kļuva par koncerta negaidītāko un saistošāko pārsteigumu. No viņa jaunākā brāļa Johana Mihaela Baha motetēm skanēja darbs "Tagad esmu pārvarējis", bet viņu priekšteča Johana Baha daiļradi reprezentēja motete "Mūsu dzīve ir ēna". Un, galu galā, Jesajas grāmatas rindas "Nebīsties, jo es esmu ar tevi" skaņās bija ietērpis arī Johans Sebastiāns Bahs, otras viņa motetes – "Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu" – vārdi meklējami psalmos, bet instrumentālo interlūdiju loma šeit bija deviņām miniatūrām no komponista trešā krājuma taustiņinstrumentiem jeb "Vācu ērģeļu mesas".
Jāteic, ka vismaz attiecībā uz vokālo priekšnesumu šāds salikums darbojās ļoti labi. Jau pats koncerta sākums ar pirmo Johana Sebastiāna Baha moteti apliecināja, ka astoņu Latvijas Radio kora solistu ansamblis ir veiksmīgi iejuties ne tikai konkrēto opusu stilistikā, tembrāli harmonisko vertikāļu sabalsojumos un emocionālajā kolorītā, bet arī Pētera baznīcas kaprīzajā akustikā, mūziķu dziedājumam priecējot ar dzidriem un skanīgiem toņiem, vokālo līniju precīzu sasaukšanos un prasmīgi būvētu interpretācijas kopainu. Šeit nepārprotami nopelni bija arī diriģentam, viņa pārraudzītajos baroka motešu atskaņojumos mūzikas ritējums iekļāvās loģiskos dramaturģiskās arhitektonikas ietvaros, pārliecināja gan ar noskaņu plūsmu, gan ar nepieciešamajiem jūtu afektiem, un šajos interpretācijas modeļos vokālisti varēja pienācīgi izpausties. Viņi šīs iespējas arī izmantoja, un tādēļ grūti astoņu lielisku kora mākslinieku vidū kādu vēl īpaši izcelt. Jāmin būtu visi – Ievas Ezerietes un Agates Burkinas soprāna balsis un Daces Strautmanes un Ingas Žilinskas alta balsis, basi Gundars Dziļums un Jānis Kokins un tenori Kārlis Rūtentāls un Rūdolfs Bērtiņš, katram no viņiem īstajā brīdī un vietā akcentējot savas vokālās partijas nozīmīgo lomu un atklājot savu muzikālo individualitāti.
Šāda līmeņa priekšnesumā katra komponista un katras atsevišķas motetes mākslinieciskās atšķirības iezīmējās sevišķi spilgti. Un atmiņā līdz ar to palika ne tikai Johana Sebastiāna Baha radošā brīvība un košie polifonie savijumi pretstatā Johana Mihaela Baha un Johana Baha klasiski skaidrajam skaņurakstam, ne tikai kompozicionālā meistarība, ar kādu visi autori savu opusu tematismā un faktūrās integrējuši luterāņu korāļu intonatīvā materiāla izvedumus – šoreiz par vienu no koncerta centrālajām vērtībām kļuva iespēja dziļāk ielūkoties Johana Kristofa Baha jaunradē. Un arī viņa motetes vēstīja, ka laikmetā un vidē, kurā komponisti atbrīvojās no katoļu baznīcas liturģiskā mantojuma, tā vietā uzreiz stājās citas muzikālās kompleksitātes, lai pilnvērtīgi izteiktu sakrālā vēstījuma bagātīgumu un nianšu spektru, ka arī šeit klausītāji varēja brīvi ceļot no gavilējoši līksmām intonācijām līdz dramatiskām izjūtām un ka pārsteigumus te spēj sagādāt arī skaņdarba formas labirinti. Katrā ziņā Mārtiņa Lutera korāļa iedvesmotā Johana Kristofa Baha motete "Ieklausies, mana sirds, un raugies tur" pievērsa uzmanību ar izteiksmīgiem tēlu un noskaņu pavērsieniem neordināru dramaturģisko risinājumu ielokā, un Latvijas Radio kora lasījumā šī partitūra arī ieguva dzīvīgu un kontrastainu atspoguļojumu.
Strīdīgs koncerta gaitā šķita instrumentālistu sniegums. Pētera baznīcā reālais violas da gamba skanējums reducējās uz atsevišķiem tembrāliem vilcieniem, lai gan varbūt īpaši vairāk par harmoniskā balsta funkciju šim stīgu instrumentam arī nevajadzēja, turpretī Johana Sebastiāna Baha "Vācu ērģeļu mesas" miniatūru atskaņojumi kora atelpas brīžos, neraugoties uz ērģelnieka profesionālo sagatavotību, palaikam izklausījās šaubīgi. Grūti teikt, kāds tieši skaņojums bija ērģeļpozitīvam, taču tas vairākkārt atstāja jūtami netemperētu iespaidu, un, lai arī cik lakoniski būtu šie opusi, muzikālās domas pavediens epizodiski pārtrūka.
Nav tomēr noliedzams, ka reformācijai veltītais koncertcikls līdz finālam nonāca veiksmīgi. Ar programmu "Luters un laikabiedri" šīs ieceres īstenotāji pēc tam devās uz Balvu luterāņu baznīcu, taču senās mūzikas atskaņojumi Rīgā ar to neapstājās. Jau 6. novembrī ar viduslaikos radītās laicīgās skaņumākslas priekšnesumu Mazajā ģildē uzstājās vispāratzītais "Sollazzo Ensemble" no Šveices, tūlīt sāksies arī ikgadējais "Baha kamermūzikas festivāls", turpretī baroka orķestris "Collegium Musicum Rīga" drīzumā īstenos programmu ar intriģējošu pieteikumu "Johana Sebastiāna Baha rekonstruētie instrumentālie koncerti". Līdz ar to atliek tikai atgādināt, ka šādiem pasākumiem piemērotā Vāgnera zāle joprojām gaida savu rekonstrukciju, un līdzīgā kontekstā derētu atkal atcerēties arī par Melngalvju namu.
0