Raksts, kas ieveda #MeToo kustību Latvijā
Pirmajā klasītē tekvondo pulciņā man iemācīja: ja neko citu īsti nevar, ja tev uzbrūk slikts vīrietis, kas grib no tevis lietas, vajag ar abiem īkšķiem durt taisni acābolos. Principā to, ka vīrieši no manis ar varu gribēs seksu un man būs jāspēj rīkoties pareizi, citādi pati vien būšu vainīga, esmu mācījusies kopš septiņu gadu vecuma.
Vēss skats uz Katalonijas neatkarības cīņu un tās izraisīto viļņošanos sociālajos tīklos
Latviski rakstošie sociālie tīkli pagājušajā nedēļas nogalē mums sniedza paraugstundu viedokļu polarizācijā. Jau sen pētnieki ir secinājuši, ka soctīklu sniegtā iespēja vārīties tikai savu domubiedru vidū ved pie viedokļu radikalizācijas. Galu galā, soctīkli cilvēkus atbrīvo no vajadzības kaut cik nopietni ieklausīties arī pretējās puses argumentācijā.
3. Una Feminiskaite: Vienā kuģī ar Uģi
Par kādu Latvijas kultūrtelpas fenomenu
Es nezinu, kas varētu būt vēdiskā filozofija vai psiholoģija Latvijā. Man ir aizdomas, ka jebkas. Izņemot Uģi Kuģi, neviens jau par vēdisko psiholoģiju nezina.
4. Baiba Petrenko: Maisiņš nevaig
Pieredzes stāsts par zero waste principu ieviešanu saimniecībā un apziņā
Ik pārdienas ievietoju sludinājumus sociālo tīklu lietu apmaiņas grupās, un pamazām svešinieki pa vienam vien aiznesa mūsu dīvānu, gultu, paklāju, trīs lampas, spoguli, veļas žāvētāju, bērna vannu, apģērbu, apavus, grāmatas, žurnālus, traukus. Atdot bija viegli, grūti bija apstāties.
5. Ivars Ījabs: Lietas īstajos vārdos
Ivars Ījabs par "iecietības terorismu" un "trešo totalitārismu"
Man, piemēram, ir liekais svars; taču, ja kāds mani publiski nosauks par tusni, es to neuztveršu kā "aicinājumu laboties" "ceha" garā, bet gan kā vēlmi mani apvainot un uz visiem laikiem pārtraukt jebkādu komunikāciju ar mani. Ja demokrātija nozīmē to, ka dažādas sabiedrības grupas kopīgā komunikācijā risina kopīgas problēmas, tad nepārprotami aizvainojoši apzīmējumi patiešām nav savienojami ar demokrātisku iekārtu.
6. Anda Baklāne: Visvairāk pirktā grāmata latviešu valodā
Zinātniski par Guntaru Raču un banalitāti dzejā
Šis raksts lielā mērā ir mēģinājums atbildēt uz jautājumu, kāpēc kādu tekstu kāda sabiedrības daļa uzskata par banalitāti, no kuras var piemesties nervu spazmas un kuņģa krampji, bet cita – par "vārdiem, kas spārno sirdi un dvēselē Visumu dedz".
7. Aksels Hiršs: Čomskis. Nekrologa vietā
Personiski atvadu vārdi leģendāram Rīgas bāram
Lielākā daļa tikšanos ar cilvēkiem, kuri ienākuši manā dzīvē pēdējo gadu laikā, tā vai citādi bijušas saistītas ar "Čomski". Arī viņu es satiku tur.
8. Baiba Zīle: Vēstule no Vācijas
Par sarežģītajām attiecībām ar citu valsti
Cilvēkam, kurš pārcēlies dzīvot uz citu valsti, medusmēneša fāze agri vai vēlu beidzas. Iestājas pārrunu – krīzes, kaitināšanas vai frustrācijas – fāze. Frustrācijas fāzē rozā briles ir nokritušas, mīļotā valsts ir novilkusi kārdinošo līgavas tērpu un ērti ieģērbusies mājas halātā un treniņbiksēs.
9. Agnese Irbe: Briesmoņi un dēmoni
Par kādu labi aizmirstu seksskandālu
Viņš kļuva par leģendu. Viņš kļuva par radikālās brīvības un radikālās transgresijas simbolu. Par jauno marķīzu de Sadu. Par Vrubļeva "Dēmonu". Par Nīčes Dionīsu. Par viņu uzņēma filmu "Laipni lūgti Ņujorkā". Galveno lomu tajā attēloja Žerārs Depardjē, kurš, kā stāsta, esot piekritis filmēties, nesaņemot honorāru.
10. Ivana Viripajeva atklātā vēstule Kirila Serebreņņikova atbalstam
Dramaturga Ivana Viripajeva bezkompromisu diagnoze un aicinājums Krievijai
Kolēģi, draugi! Atzīsimies sev godīgi, ka par Kirila Serebreņņikova arestu vara, kas šobrīd pārvalda Krieviju, kārtējo reizi paliks nesodīta. Es redzu, kā lielākā daļa no jums jau ir uzrakstījusi savas atbalsta vēstules, atnākusi uz mītiņu, sniegusi intervijas, pat vērsusies pie prezidenta. Un tas, piedodiet man, jau kļūst par traģikomisku parādību. Jo tajā pašā laikā lielākā jūsu daļa turpina uzņemt savas filmas, uzvest izrādes un saņemt dotācijas no Kultūras ministrijas.
1